Jaunais treneris un paralimpisko spēļu dalībnieks- Jurijs Semjonovs

24.09.2019.
Jurijs pirms divām nedēļām atgriezās no Pasaules čempionāta, kurā izcīnīja 4.vietu, iegūstot ceļazīmi dalībai Tokijas Paralimpiskajās spēlēs nākamajā vasarā. Priekšā vēl nopietns treniņu process, bet kāds ir bijis šis laiks, vairāk pastāstīja pats sportists.

Pirmo reizi Jurijs uz peldēšanas nodarbībām devās jau 3 gadu vecumā. Šobrīd viņam ir 22 gadi, kas nozīmē, ka viņš sportā ir 19 gadus. Šo gadu laikā Jurijam nācies vairākkārt mainīt grupas, kurā startēt, jo notika veselības stāvokļa izmaiņas. Šobrīd Jurijam ir mazliet brīvāks treniņu process pēc Pasaules čempionāta. Viņš kopā ar savu treneri nolēma, ka ir nepieciešama neliela atpūta. Bet pats sportists gan teica, ka dažas reizes nedēļa vienalga dodas uz baseinu, lai peldētu. Pirms tam treniņi notika gandrīz 2 reizes dienā. Paralēli saviem treniņiem un darbam sporta skolā, šogad Jurijam ir 4.kurss Daugavpils Universitātē. Viņš būs sporta skolotājs.

-Kāds bijis šis laiks līdz Pasaules čempionātam?
Gatavošanās Pasaules čempionātam sākās jau gadu iepriekš martā, kad notika Pasaules čempionāta viens no posmiem, kurā bija jāizpilda kvalifikāciju, lai noskaidrotu, kādā grupā varēšu startēt tālāk. Šajā posmā man izdevās izpildīt normatīvus arī priekš Eiropas čempionāta, līdz ar ko Eiropas čempionātā izcīnīju zeltu un bronzu. Tālāk jau kvalifikācija un gatavošanās turpinājās šī gada aprīlī, kad Glazkovas sacensībās arī izpildīju visus noteiktos normatīvus Pasaules čempionātam. Pēc tam bijām arī 2 nedēļas Armēnijā, treniņnometnē un tad arī pats Pasaules čempionāts.

-Un kāds būs nākamais gads līdz Tokijai?
Nav labi, ka startu ir maz, tādēļ kopā ar treneri nolēmām, ka šogad piedalīsimies vairāk Latvijas čempionātos un sacensībās, lai turpinātu gūt pieredzi. Pa šo pus gadu līdz Pasaules čempionātam bija ļoti daudz darba, nogurums, kas ļoti atspoguļojās arī uz startu Pasaulē. Līdz ar ko daudz šogad daudz jāstrādā arī ar savu morālo izturību un spēju stresa situācijās. Bet kas saistīts tieši ar Tokiju, tad no 26.februāra līdz 1.martam piedalīsimies atkal kvalifikācijas turnīrā, lai varētu noskaidrot, kādā grupā cīnīšos spēlēs. Bet tas, ka es došos uz Tokiju, tas jau ir viennozīmīgi. (Smaida)


-Paralēli saviem treniņprocesiem, Tu esi sācis strādāt arī kā treneris. Vai savu pieredzi izmanto treniņprocesā ar bērniem?
Kā treneris strādāju salīdzinoši nesen. Sākumā vienkārši aizvietoju citu treneri prombūtnes laikā, taču šobrīd esmu sācis patstāvīgi, strādājot ar 2010. un 2003.gada bērniem. Sākumā treniņu procesu nemainīju, jo uzskatīju, ka tas, kas nav piemērots man un manam veselības stāvoklim, tas nebūs īsti noderīgs arī bērniem. Bet konsultējoties ar savu treneri un ņemot vērā viņa ieteikumus, sāku strādāt nedaudz savādāk un ziniet, tas darbojās un pamazām bērnu rezultāti sāk uzlaboties. Bet darba vēl noteikti daudz.

-Tu pieminēji savu treneri, pastāsti mazliet par viņu
Ar Haraldu es iepazinos 2016.gadā. Viņš ir vienīgais treneris Latvijā, kurš trenē para peldētājus. Kad mēs pirmo reizi tikāmies, Haralds novērtēja manu veselības stāvokli vizuāli un teica, ka es noteikti varu cīnīties citā grupā, spēcīgākā. Tā arī sākās mūsu kopīgais darbs ar Haraldu.

-Kas bijis spēcīgākais atspēriena punkts Tavā karjerā?
Jeb kurš starts sniedz, kādu noderīgu pieredzi. Taču svarīgs atspēriens tālākajai karjerai man notika 13 gados. Piedalījos sacensībās Lietuvā, kur notika 24h maratons peldēšanā. Piedaloties šajās sacensībās, es vienā brīdi sapratu, ka neizturami sāp roka un peldēt tālāk es varu tikai ar vienu roku. Un kopā es šajā maratonā nopeldēju 45km (!!!).

-Vai nav bijis vēlmes mainīt sporta veidu vai nodarbošanos?
Laikam jau nē. Vismaz pēdējo gadu laikā noteikti nē. Skolas laikā mēģināju, protams, aktīvākus sporta veidus. Tomēr ceļi sāpēja un neļāva trenēties citos sporta veidos. Tad arī nolēmu, ka man piemērotākais būs-peldēšana.

-Kas, tavuprāt, ir svarīgākais sportista raksturā?
Svarīgs ir spēks. Gan fiziskais, gan morālais. Sportistam ir jābūt morāli spēcīgam, jo slodze ir smaga, daudz darba un startu, kuros ir gan veiksmīgi, gan ne tik veiksmīgi rezultāti. Mans treneris arī uzskata, ka man ir jāiegulda liels darbs, lai arī es varētu mācēt strādāt ar savām emocijām un uztraukumu pirms sacensībām.

Jurijs ir kārtējais un lieliskais pierādījums tam, ka sportā un dzīvē nekam nevar būt šķeršļi, ja tikai pašam ir gribasspēks un konkrēti mērķi. Tāpat nav nozīmes vecumam, kurā sportists trenējas, jo Jurijs arī pats atzīmēja, ka bija kāds laika posms, kad trenējās, strādāja sporta skolā, mācījās augstskolā un papildus vēl vienā darba vietā strādāja. Un arī tas netraucēja, sasniegt uzstādītos mērķus un turpināt gatavoties čempionātiem.

Gribam patiesi novēlēt mūsu paraolimpietim Jurijam turpināt mērķtiecīgi trenēties, pilnveidot sevi kā sportistu un uzstādīt jaunus rezultātus! Galvenais, lai sports un tas, ko dara, vienmēr rada prieku un gandarījumu!